Vairāk kā pirms 3 gadiem, kad studēju Rēzeknē, pamanīju savu problēmu. Man likās, ka smaganas atkāpjas un zobus var redzēt arvien vairāk. Katru dienu tīrot zobus redzēju, ka problēma arvien vēl ir un kļūst pat vēl lielāka. Man sākās bailes, ka izkritīs zobi, ka man būs jāliek protēzes savos 20 gados: “Šausmas, tik jaunai meitenei protēzes un tās taču ir tik nenormāli dārgas un tās ir tikai uz pāris gadiem. Tomēr, gribās savus zobus saglabāt”.
Man pašai bija bail, tāpēc palūdzu savai mammai, lai sazvana zobu higiēnistu. Toreiz bija atbrīvojusies viena vieta. Pārvarēju bailes, ka no manas situācijas nobīsies un kaunu par to, ko man teiks, jo katrs taču pats ir atbildīgs par saviem zobiem.
Atceros, kad es atnācu, sajutu tādu foršu enerģiju un es uzreiz nomierinājos, lai gan bija stress par to, ko viņa teiks un ko mēs darīsim. Bija bailīgi.
Atminos, ka pirmajā reizē mēs vairāk visu pārrunājām un nedaudz pastrādājām ar manas situācijas aktuālāko daļu. Norunājām nākamo vizīti, kura brīnumainā kārtā bija drīz vien. Sākās nopietnā tīrīšana, kuras laikā daktere ieminējās par iespēju, ka varbūt būs nepieciešama ķirurga konsultācija.
Pēc iztīrīšanas es pat nepamanīju, kā ātri izmainījās situācija manā mutē. Visu laiku gribējās skatīties spogulī un sev smaidīt, jo parasti es zobus vienmēr slēpu smaidot. Un te pilnīgi tāds “vau”. Cik labi, man nav protēzes jānēsā un man nekādus ķirurgus nevajag. Viss ir kārtībā. Es biju tik nenormāli laimīga, es pat nevaru to izteikt vārdos, cik priecīga es biju, ka mēs atrisinājām šo problēmu. Kopš tās reizes es visiem, ģimenei, paziņām, vienkārši kolēģiem saku, — man ir tik forša ārste, mēs ar viņu paveicām tādu varoņdarbu. Tagad arī mani ģimenes locekļi apmeklē zobu higiēnistu un viņi saka, ka viņiem patīk.
Šobrīd mana ikdiena nav iedomājama bez rūpīgas zobu kopšanas, tai skaitā arī to diegošanas. Un regulāras vizītes pie zobu higiēnista vienu reizi sešos mēnešos ir mans komforts.
Lāsma
